Uzņēmumam, kurš pieņem darbā cilvēkus, kuri līdz tam strādājuši finansiālās grūtībās nonākušā kompānijā, kurš darbojas tajā pašā sfērā, vai sāk saimniecisko darbību tajā vietā, kurā iepriekš darbojies komersants, kurš palicis parādā valstij, var nākties samaksāt iepriekšējā uzņēmuma nodokļu parādu, uzņēmēji aicina mainīt Komerclikuma normu piemērošanas praksi
Tas, ka Latvijā ir veikli darboņi, kuri nodibina uzņēmumu, pēc kāda laika tas paliek parādā valstij nodokļus vairāku desmitu vai pat simtu tūkstošu eiro apmērā, tad tiek reģistrs jauns uzņēmums pat ar citiem īpašniekiem un valdes locekļiem, bet tas turpina darīt tieši to pašu ko iepriekšējais — strādā tajā pašā telpās tie paši darbinieki un veic tieši to pašu saimniecisko darbību, nav nekādas noslēpums, taču kā šādā situācijā piespiest samaksāt nodokļu parādu risinājums tika atrasts Komerclikumā. Proti, tā (20 pantā) ir noteikts: Ja uzņēmums vai tā patstāvīga daļa pāriet citas personas īpašumā vai lietošanā, uzņēmuma ieguvējs atbild par visām uzņēmuma vai tā patstāvīgās daļas saistībām.
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš norāda, ka šī norma ir paredzēta, lai tie, kuri shēmo ar aktīvu «atdošanu» citai juridiskajai personai, tādējādi izvairīties no nodokļu parādu samaksas. «Ir apsveicami, ka Valsts ieņēmumu dienests meklē veidus kā cīnīties ar salīdzinoši sen pastāvošu problēmu, kad ir situācijas, kad kāds darbonis paliek parādā visai pasaulei, tostarp valsts budžetam un ar dažādiem vingrinājumiem aktīvus «pārliek» uz pavisam citu uzņēmumu un turpina saimniecisko darbību tā it kā nekas nebūtu noticis,» uzsver J. Endziņš. Viņš norāda, ka nodokļu administrācijas jaunā pieeja izmantojot Komerclikuma uzņēmuma pārejas regulējumu ir pareiza, tomēr ir arī divi lieli BET, kas satrauc uzņēmējus. «Pirmais BET ir jautājums par to, lai neizveidojas situācijas, kad uzņēmuma pārejas konstatēšana beidzās ar vairākām saistībām personai, kura nav vainīga, tāpēc uzņēmuma pārejas pierādījumu kopums, to savākšanas prakse ir būtiski uzlabojama,» stāsta J. Endziņš. Savukārt otrais BET ir jautājums par pašu procesu. «Tam, iespējams, ir atbilstības Satversmes riski, jo esošā prakse nozīmē to, ka uzņēmumu pāreja tiek konstatēta nodokļu administrācijas piedziņas lēmumā, kurš ir desmitiem lappušu garš dokuments, bet pārsūdzības termiņš VID ģenerāldirektoram ir tikai septiņas dienas, kas ir neadekvāti īss laiks, lai pilnvērtīgi spētu savākt un iesniegt pierādījumus, argumentus par katru no lēmumā norādītajiem apgalvojumiem,» skaidro J. Endziņš. Viņš atzīst, ka nelabvēlīgu lēmumu uzņēmējs var pārsūdzēt arī tiesā, taču tā to izskata tikai vienas instances tiesā rakstveida procesā. «Salīdzinājuma, ja VID veic nodokļu auditu un tad konstatē nepilnības nodokļu nomaksā vai izvairīšanos no to nomaksas, tad uzņēmums par savu taisnību var tiesāties visās tiesu instancēs, kura gala lēmumu pieņems Augstākā Tiesa un šīs iespējas arī daudzi uzņēmumi savas taisnības pierādīšanai jau ir arī izmantojuši, savukārt uzņēmumu pārejas lietās nekas tamlīdzīgs nav iespējams un nenotiek, — viena instance un viss,» tā J. Endziņš. Viņaprāt, lai konstatētu ir vai nav notikusi uzņēmuma pāreja pēc būtības ir komplicēts jautājums, kuru tik vienkāršotā tiesas procesā nav adekvāti izvērtēt nav iespējams un līdz ar to jautājumus par to, vai nav aizskartas personas tiesības uz taisnīgu tiesu. «LTRK par šo problēmu ir uzrunājusi Valsts ieņēmumu dienesta vadību un vienojušies par kopīgu darbu pie uzņēmuma pārejas klasificēšanas vadlīnijām — pazīmēm, kas ir tie pierādījumi, kuri apstiprina uzņēmuma pārejas faktu, kā arī to, vai nav nepieciešama normatīvo aktu pilnveidošana, lai novērstu atbilstības Satversmei riskus,» norāda J. Endziņš.
Ideja pareiza, bet izpildījums formāls
«Pēdējā laikā novērojamā tendence, ka VID saskata un konstatē uzņēmuma pāreju gandrīz katrā gadījumā, kad kāda daļa aktīvu no tāda uzņēmuma, kurš ir likvidēts vai uzsākts maksātnespējas process, bet kuram palika nodokļu parādi valsts budžetam, nonāk cita uzņēmuma rīcībā un aktīvu ieguvējs ir pieņēmis darbā kādus iepriekšējā likvidētā parādnieka bijušos darbiniekus. Konstatējot šādu apstākļu kopumu, visticamāk, tiks izdots lēmums par likvidētā uzņēmuma nokavēto nodokļu parādu maksājumu piedziņu no iegūstošā uzņēmuma,» uz jautājumu nozīmē jēdziens “uzņēmumu pāreja” tieši nodokļu parādu piedziņas lietās atbild nodokļu konsultāciju SIA INNOVATOR valdes priekšsēdētājs Ivars Mileika. Viņš norāda, ka uzņēmuma pārejas konstatēšana ietilpst nodokļa parāda piedziņas procesā, kuru VID savukārt īsteno bezstrīdus kārtībā administratīvā procesa ietvaros. «Šobrīd nereti komersanti pēkšņi tiek nostādīti fakta priekšā, saņemot VID brīdinājumu, bet pēc īsa laika arī lēmumu ar norādēm, ka uzņēmuma bankas konti tiks nobloķēti, manta (arī PVN pārmaksas) apķīlāta, bet uzņēmuma debitoriem izsūtītas vēstules – veikt maksājumus valsts kasē, nevis uzņēmumam, apstākļos, kad pašam uzņēmumam vismaz piedziņas darbību sākumā nav tekošo nodokļu parādu,» uz savas prakses pieredzi norāda I. Mileika. Viņš atgādina, ka atbilstoši judikatūras atziņām Komerclikuma 20.panta noteikumu par uzņēmuma pāreju mērķis ir novērst tās situācijas, kurās komercsabiedrība tiek „iztīrīta” no aktīviem, neatstājot tās kreditoriem cerības saņemt tiem pienākošos samaksu. «Tas nozīmē, ka līdz ar uzņēmuma aktīviem – materiālām un nemateriālām vērtībām – uzņēmuma ieguvējam pāriet atbildība par saistībām, lai tādā veidā pasargātu gan kreditorus, gan darbiniekus no uzņēmuma pārejas izraisītām negatīvām sekām. Ievērojot minēto atziņu, ideja par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu no uzņēmuma pārņēmēja kopumā ir loģiska un atbalstāma, taču ar nosacījumu, ka visi apstākļi, kuri it kā liecina par uzņēmuma pāreju tiek izvērtēti vispusīgi, pilnīgi un objektīvi, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem,» tā I. Mileika. Viņaprāt pie šādas izvērtēšanas noteikti būtu ņemamas vērā katra konkrēta saimnieciskā darbības veida īpatnības un nozares specifika. «VID pieeja liecina, ka vismaz šobrīd minētie apstākļi tiek vērtēti formāli un pavirši, jo nodokļu administrācija saskata uzņēmuma pāreju visur, kur tas vien iespējams, pamatojot ar to, ka tiek vērtēts apstākļu kopums, nevis kāds atsevišķs fakts, kas atsevišķi arī nepierāda uzņēmuma parēju» stāsta I. Mileika. Viņš vērš uzmanību, ka faktiski, tā saucamais uzņēmuma pārņēmējs jeb ieguvējs tiek iesaistīts cīņā ar vējdzirnavām un turpmākā uzņēmuma pastāvēšana ir tikai laika jautājums, jo visi sniegtie argumenti un arī pierādījumi tam, ka uzņēmuma pāreja tika saskatīta nepamatoti, tiks vērtēti caur tikai VID prizmu. «Ņemot vērā minēto novērojama absurda situācija, ka jebkuram aktīvu ieguvējam (t.sk. pērkot parādnieku mantu izsolēs) ir rūpīgi jāizvērtē, ar cik lielu varbūtību nākotnē no VID puses tiks vai netiks saskatīta uzņēmuma pāreja un kā rezultātā papildus samaksātajai pirkuma maksai tiks izvirzīts prasījums samaksāt vēl arī cita uzņēmuma nodokļu parādu,» tā I. Mileika.
Visu izšķirošas detaļas
Nodokļu eksperta skatījumā galvenā problēma ir saskatāma tajā apstāklī, ka nolūkā pasargāt VID kā kreditoru no uzņēmuma pārejas negatīvām sekām, uzņēmuma pāreja bieži vien tiek saskatīta arī situācijās, kur tādas nemaz nav (vai civilprocesa kārtībā, kur darbojas sacīkstes princips, tāda visticamāk netiktu atzīta). «Praksē VID lēmumos tiek uzskaitīti visi iespējamie apstākļi, kas kopumā arī varētu liecināt par notikušo uzņēmuma pāreju, bet, ja katrs no tiem tiek pienācīgi izvērtēts, tad uzņēmuma pāreja kļūst apšaubāma. Tai pat laikā jebkādi citi iemesli, kuru dēļ viena uzņēmuma aktīvi vai neatkarīgi uzsāktā komercdarbība varētu nonākt citā uzņēmuma rīcībā tiek ignorēti. Gandrīz katrā gadījumā, pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem apstākļiem, VID saskata apzinātu kādas personas rīcību, ka ir ticis pamests finansiālajās grūtībās nonākušais uzņēmums, bet šī uzņēmuma aktīvu ieguvējs ir apzināti izvēlējies tā darbību faktiski turpināt citā uzņēmumā,» skaidro I. Mileika. Kopumā vērtējot VID brīdinājumos un lēmumos par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu norādītos apsvērumus un secinājumus par uzņēmuma pāreju, viņš konstatējis, ka secinājumi nav balstīti uz objektīvu visu apstākļu noskaidrošanu un izpēti. «Pārsvarā VID prasa visu atstātās komercsabiedrības nodokļu parādu pilnā apmērā no it kā iegūstošās komercsabiedrības, kas faktiski tāda nav, lēmumā norādot ka kāda atstātās komercsabiedrības aktīvu daļa, kuru ne vienmēr pat vispār var uzskatīt par patstāvīgu uzņēmuma daļu, ir nonākusi ieguvēja rīcībā» tā I. Mileika. Viņam šobrīd, vērtējot VID rīcību saistībā ar uzņēmuma pārejas fakta konstatāciju rodas priekšstats, ka tas ir papildu veids, kā ātri un efektīvi bez ilgas tiesvedības atrast kādu vēl maksātspējīgu personu, no kuras piedzīt likvidētā uzņēmuma nodokļu parādus.
Sekas jutīs visi
«Ja šāda VID prakse tiks veiksmīgi turpināta un atbalstīta, tad jebkuru uzņēmuma aktīvu atsavināšanu var uzskatīt par uzņēmuma pāreju, jo īpaši, ja attiecīgajā saimnieciskās darbības nozarē vai teritorijā ir ierobežot klientu un piegādātāju, kā arī pieredzējušu darbinieku loks. Ja netiks panākts saprātīgs līdzsvars starp VID kā kreditoru interešu aizsardzību un tādu uzņēmumu, kurus VID identificē kā uzņēmuma pārņēmēju, tiesībām uz taisnīgu tiesu uzņēmuma pārejas jautājumā, tiek apdraudēta ne tikai vietējo uzņēmēju vēlme mēģināt uzsākt biznesu vietās, kur iepriekš darbojušies nodokļu parādnieki, bet arī ārvalstu uzņēmumu investīcijas Latvijas uzņēmējdarbībā un kā rezultātā ārvalstu uzņēmumi neveiks investīcijas uzņēmējdarbībā Latvijā, proti, neatvērs restorānu, neizmantos noliktavu telpas, kuras iepriekš ir nomājis likvidēts nodokļu parādnieks,» par sekām brīdina I. Mileika. Viņš pieļauj, ka tas netieši veicinās arī bezdarba pieaugumu, jo, piemēram, pieņemot darbā finansiālajās grūtībās nonākušā restorāna bijušos darbiniekus, jaunais darba devējs, kurš darbojas identiskā nozarē, VID skatījumā, automātiski kļūst par visu iepriekšējā šo darbinieku darba devēja nodokļu saistību pārņēmēju. Identiska pieeja ir attiecināma uz saimnieciskās darbības veikšanas vietu un grāmatvedības pakalpojumu sniedzējiem. «Minētie apstākļi ir norādīti gandrīz visos VID lēmumos par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, kuros konstatēta uzņēmuma parēja. Faktiski VID vienpersoniski konstatē ir vai nav saskatāma uzņēmuma pāreja,» secina I. Mileika. Savu sacīto viņš pamato ar to, ka saskaņā ar likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” (22. panta 2.1 daļu) un likuma “Par nodokļiem un nodevām” (37. panta sesto daļu) uzņēmums lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu var apstrīdēt VID ģenerāldirektoram septiņu dienu laikā no tā paziņošanas dienas. VID izskata iesniegumu un pieņem lēmumu viena mēneša laikā, ja sūdzības izskatīšanas termiņš netiek pagarināts uz laiku, ne ilgāku par četriem mēnešiem no apstrīdēšanas iesnieguma saņemšanas dienas. «Tik īsi termiņi tiesību un interešu aizsardzībai tik sarežģītā un neviennozīmīgā lietā kā uzņēmuma pāreja, nostāda uzņēmumu kā privātpersonu acīmredzami neizdevīgā un nevienlīdzīgā situācijā ar valsti, kur VID pēc tam ir doti ievērojami ilgāki termiņi uzņēmēja iebildumu noraidīšanai,» secina I. Mileika. Viņaprāt, uzņēmumam tiek nodrošināta formāla iespēja pārsūdzēt VID lēmumu tiesā, bet sūdzības iesniegšana izpildes nodrošināšanas pasākumu piemērošanu un nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu neaptur. «Turklāt to, vai VID lēmums ir tiesisks, lemj tiesa vienā instancē rakstveida procesā, tādējādi veidojot diskutablu tiesu praksi, uz kuru savukārt konsekventi atsaucas VID savos lēmumos. Šādos apstākļos uzņēmumi nevar realizēt Satversmes 92.panta pirmajā teikumā paredzētas tiesības uz taisnīgu tiesu, t.i. ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā,» norāda I. Mileika. Viņaprāt, pirms šādu lēmumu pieņemšanas, protams, ja nav nepārprotami pierādīts uzņēmuma pārejas fakts un tādējādi kāda uzņēmuma iespēja izvairīties nodokļu nomaksas, no VID sagaidāma rūpīga lietderības apsvērumu izvērtēšana, tajā skaitā jautājumā, vai ar lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu tiks sasniegts vēlamais mērķis un nesamaksātie nodokļi tiks reāli piedzīti. «Liela daļa komercsabiedrību, uz kurām tiek pārlikta parādnieku nenomaksāto nodokļu nasta, ir spiestas pārtraukt saimniecisko darbību un kļūt par maksātnespējīgām, jo un iespējamo prasību nodrošināšanas pasākumu un piedziņas darbību rezultātā ir pilnībā paralizēta uzņēmuma saimnieciskā darbība,» uzsver I. Mileika. Viņš norāda, ka parādu nasta var būt no pāris tūkstošiem līdz pat vairākiem miljoniem eiro. «Būtiski, ka parāds var būt izveidojies pirms vairāk kā trijiem gadiem. VID darbību rezultātā uzņēmums, uz kuru pārlikts cita uzņēmuma nodokļu parāds, vairs neveic nodokļu maksājumus un tādējādi pats VID rada būtiskus zaudējumus valsts budžetā (nez vai VID pats ir veicis datu analīzi par šādiem iespējami neiegūtiem nākotnes nodokļu maksājumiem), jo ne tikai netiek atgūti vecie parādi, bet vairs netiek veikti arī tekošie maksājumi,» tā I. Mileika. Viņaprāt ne vienmēr VID konstatētais apstākļu kopums ir pietiekams, lai pierādītu uzņēmuma pāreju, taču sekas šādiem formāliem lēmumiem ir katastrofālas, kas atstāj būtisku negatīvu ietekmi uz biznesa vidi un investīciju piesaisti.
SIA Innovator valdes priekšsēdētājs Ivars Mileika: «Ja netiks panākts saprātīgs līdzsvars starp VID kā kreditoru interešu aizsardzību un tādu uzņēmumu, kurus VID identificē kā uzņēmuma pārņēmēju, tiesībām uz taisnīgu tiesu uzņēmuma pārejas jautājumā, tiek apdraudētas ārvalstu uzņēmumu investīcijas Latvijas uzņēmējdarbībā un kā rezultātā neviens ārvalstu uzņēmums neveiks investīcijas uzņēmējdarbībā Latvijā, vai neatvērs restorānu, neizmantos noliktavu telpas kuras iepriekš ir nomājis likvidēts nodokļu parādnieks.»
© INNOVATOR 26.01.2023.
